Vēl jau viss nav zaudēts…

Man Tev būtu daudz ko teikt, taču es viens nevaru tikt galā ar to vēsumu, kas iezadzies starp mums. Man vajadzīga arī Tava palīdzība, Tava patiesā vēlēšanās uzklausīt manu stāstu…
No sāpēm un ciešanām
Apkārt sirdij sienu ceļu,
Nezinot par šņabja briesmām
Viņu virsū leju,
Un aizejot stundām un dienām
Aizmirstu savu patieso seju…

Ja Tu esi šeit, tad Tu beidzot esi atradis pareizo ceļu, lai visā tajā lūžņu kaudzē, kas ir Tevī iekšā, meklētu to, ko Tu Laikam ritot, esi pazaudējis. Tici man – zem šiem putekļu klātajiem lūžņiem un aiz sienas, kuru esi uzcēlis apkārt savai sirdij un dvēselei, ir ļoti daudz kā vērtīga. Tur ir lietas, par kurām, varbūt pat, Tu jau esi aizmirsis, vai nekad pat neesi apzinājies, ka tās Tevī ir. Šajās dienās aizmirsti par savām bailēm un kaunu, jo, ja vien Tu esi nācis ar patiesu vēlēšanos – Tu atradīsi ļoti daudz.
Apdzērusies sirds lai klusē,
Jo sapnis palika man tajā pusē…
Aizmirsta sirdsapziņa lai rūsē,
Vien kāda smalka stīga manī pulsē…
Vai Tu vēl atceries to savu cerīgo skatu, ar kuru lūkojies nākotnē? Vai atceries vēl savu sapni, kuru pie pirmajām neveiksmēm atliki no rītdienas rītdienā? Kā, Laikam ejot, Tu par to domāji arvien mazāk un mazāk, līdz kamēr par to gandrīz aizmirsi… Taču pavisam Tu to neesi aizmirsis, jo to aizmirst nevar, lai kā Tu pūlētos apdzirdīt savu sirdi un piedzirdīt savu sirdsapziņu. Šeit Tev ir iespēja atcerēties un padomāt par to…
No atmiņām un domām,
Apkrāvies ar daudzām somām
Ātri, ātri bēgu projām.
To taču Tu līdz šim darīji, vai ne? Jo, kas bija vēl vienkāršāk? Līdz brīdī, kad šīs atmiņas un domas Tev sāka likties par smagām, meklēji variantu, kā turpināt nest šo nastu. Tu atradi vieglāko ceļu, mākslīgi stimulēji savus spēkus un turpināji nest un nest, bet tā tas nevar turpināties mūžīgi. Jo, kad bezspēkā Tu pakritīsi un klusi īdot, raudot sāpīgas asaras (ja vien paraudāt vēl spēsi), nejaudādams piecelties, nesauksi pēc palīdzības, Tu turpat, kur kriti, guļot ar seju dubļos, lēnām mirsi. Un neviens pat nezinās to.
Taču Tev atkal ir veicies, Tu esi šeit un te Tev palīdzēs atbrīvoties no nastām, kuras Tev kļuva par smagām un traucējošām, palīdzēs Tev piecelties, palīdzēs Tev sevī atrast spēku, lai Tu varētu doties tālāk.
Tu netici? Tu neesi vienīgais, kas netici, arī es neticēju, taču atradu sevī spēku saukt pēc palīdzības un es, dodot visu to, ko no manis prasīja šajās dienās, piecēlos un tagad esmu gatavs doties tālāk; tīrs, brīvs, spēka pilns, it kā nekad nebūtu bijuši šie gadi, šīs viltus zāles, kas man brīdi deva stimulu visu to nest…
Dzērāja sirds lai klusē –
Vien stīga tajā klusu pulsē,
Zemē norakts sapnis rūsē –
Saucot mani tajā pussē.
Paldies, ka dzirdējāt manus vārgos palīgā saucienus un palīdzējāt man, nabaga ēzelim, atbrīvoties no nastām, kuras klusējot biju nesis, taču nespēju tālāk nest, no kuru smaguma es pakritu. Paldies par jūsu palīdzīgajām rokām, kuras ļāva man piecelties, atrast spēku nojaukt to sienu, kuru biju lēnām un neatlaidīgi cēlis apkārt savai sirdij. Es jūtu spēku atrast un piepildīt to sapni, par kuru gandrīz jau biju aizmirsis.
Ceļojums sākas ar to mirkli,
Kad rodas vēlēšanās tajā doties.