Sāpīgā pieredze

Emīlam ir trīsdesmit gadu. Maz, ja līdzina ar mūžības mērauklu. Sāpīgi daudz, ja sāk rēķināt nodzertos desmit gadus.

Viņš piebrauc uz velosipēda, garās matu sprogas ievējo brillēs, uzstaro puicisks smaids. Sajūtos gluži vai apmānīta – tik jauns, kāds vēl alkoholisms?! Viņš smejas – ne velti zinātniski pierādīts, ka alkoholiķis ir kā mazs bērns.

„Rēķins vienkāršs: sāku lietot septiņpadsmit gados, beidzu dzert divdesmit septiņos. Šajā laikā emocionāli neaugu, tātad joprojām biju nenobriedis jaunietis. Tikai pirms trim gadiem sāku mācīties dzīvot”

Viņš zin visu par alkoholismu – kā šī slimība ieperinās, kādēļ attīstās un ar ko bīstama. Zināmo viņš gluži kā pētnieks pielāgo savai dzīvei, nebeidz analizēt un vilkt dienasgaismā skeletus no personīgā skapja. Tas palīdz nepadoties un turpināt būt skaidrā.

Pirmā laime un brīvība

– Kāds ārsts raksturoja manu dzīvi kā re­ak­tī­vās lid­ma­šī­nas traukšanos, ti­kai lidoju ne­vis augšā, bet le­jup.

Pir­mo­reiz pie­dzē­ros as­to­ta­jā kla­sē. Dis­ko­tē­kā trijatā iztukšojām šņabi. Stā­vē­ju ves­ti­bi­lā un smaidīju. Parasti uzrunāt kādu no smukajām meitenēm šķita kaut kas kos­misks, trī­cē­ja kā­jas un ro­kas. Bet tajā vakarā biju at­rai­sīts, varēju ikvienu uzlūgt dejot, pļāpāt un smieties. Tēvs vien­mēr tei­ca – va­rē­si lie­tot al­ko­ho­lu, kad bū­si pie­au­dzis. Beidzot saju­tos kā liels vīrs!

Man bija sešpadsmit, kad kopā ar kaimiņmājas draugiem sākām jaunu tradīciju – brīvdienās braucām uz Mež­eze­ru slē­pot. Dzī­vo­jām at­pū­tas bā­zē un dzērām. Kāds jau uz tām slē­pēm uz­kā­pa, bet re­āli brau­cām kost. At­ce­ros, kā stie­pu di­vas so­mas, kur šķindēja pudeles. Tolaik modē bija bren­dijs, trie­cām iek­šā kār­tī­gi.

Pirmoreiz izjutu, ka alko­hols pozitīvi ie­tek­mē kom­pā­ni­jas gai­sot­ni. Visi vil­cie­na pasažieri sēdēja tādi saduguši, bet mēs smē­jā­mies, pļāpājām, iedzērām, gājām tamburā pīpēt. Bija la­bi tā braukt un ne par ko ne­do­māt! Ju­tos brīvs un pie­au­dzis. Gri­bē­ju, lai šis ce­ļo­jums ne­kad ne­bei­dzas.

Ar laiku va­rē­ju tu­rēt arvien vai­rāk. Par to cie­nī­ja. Mūsu kompānijā vērtēja pēc fiziskā spēka, tātad, vai va­ri otram pa gal­vu ie­dot, un pēc tā, cik spēj iz­dzert. Bija pat tāds teiciens – tu­rēt lī­me­ni. Vai ir jē­ga ar te­vi dzert, vai vispār va­ri tu­rēt lī­me­ni?!

Nekādi nespēju iekļauties desmitajā klasē, visi drau­gi bija aiz­gā­juši uz citām skolām. Mā­cī­bas ne­in­te­re­sē­ja, uz skolu gā­ju tā­pēc, ka ve­cā­ki lika. Ju­tos ne­ie­de­rīgs. Skolā bija augstas prasības, mani izlidināja.

Ie­stā­jos teh­ni­ku­mā apgūt programmēšanu. Otrā kursa sākumā sa­sli­mu, gulšņāju mājās sāpošu kaklu. Ārā bija pelēks rudens, līņāja. La­sī­ju grāmatas un grem­dē­jos sap­ņos par va­sa­ru. Piepeši sa­gri­bē­jās vēlreiz izjust to tīkamo mig­lai­nī­bu, mie­ru sir­dī, kas pārņēma, kad tusiņos klausījāmies mūziku, iedzērām un klīdām naksnīgajās ielās…

Bet es taču va­ru no­pirkt pu­de­li arī viens! Atcerējos trauku bez etiķetes. Draugs no tāda pacienāja un teica, ka šo šņabi ar citroniņu varot no­pirkt tirgū pa astoņdesmit san­tī­miem. Krutkai bija pretīga garša, taču pa­zīs­ta­mais kar­stu­miņš lejā noskrēja.

Aizcilpoju uz Āgenskalna tirgu un atnesu guvumu mājās. Uzliku mūziku un palēnām dzēru. Efekts bi­ja pār­stei­dzošs. Es da­bū­ju to sa­jū­tu, pēc kuras ilgojos!

Ta­gad zi­nu – ja lie­to­jot al­ko­ho­lu, jū­ties ar­vien la­bāk, iespējama nosliece uz at­ka­rī­bu.

Svarīgā vējjakas kabata

Man patika ielikt pudeli kurtkas iekškabatā, staigāt, fantazēt un ik pa brīdim iedzert. Sēdēju parkā, braucu uz jūrmalu, klejoju pa liedagu, pa mežu. Biju romantisks puisis. Es nezināju, kāpēc esmu šai pasaulē ieradies, kas te jāpaveic. Zināju tikai to, ka negribu iet astoņos uz darbu un nākt piecos mājās. Gribu brīvu dzīvi!

Tagad redzu, ka negribēju pieaugt, būt atbildīgs. Un alkohols tajā brīnišķīgi palīdzēja.

Parasti nelāpījos, otrā dienā riebās uz alkoholu pat skatīties. Robežšķirtne bija drauga astoņpadsmit gadu dzimšanas diena. Pamodos pēc ballītes, visi vēl gulēja. Pēkšņi nozibēja doma – varbūt pamēģināt? Sajaucu metaksu ar kolu, kā man garšoja, un iedzēru. O, lieliski – tāds atslābums, līganums, nekādas mocīšanās.

Drīz vien dzēru jau vairākas dienas pēc kārtas.

Mani nekas neinteresēja. Viss šķita tāds pelēks, garlaicīgs. Agrāk ar tēvu braucu makšķerēt, tagad teicu – nav laika. Bērnības draugs aicināja nodarboties ar austrumu cīņām, atšuvu arī viņu. Vakarā izmācījos, bet no rīta pamodos un sapratu – uz tehnikumu negribu iet!

Māte deva naudu pusdienām, drēbju pirkšanai, centos iztērēt pēc iespējas mazāk. Tēvs atstāja produktiem, nopirku tikai daļu, pārējo atliku. Nedēļā izdevās uzkrāt desmit un vairāk latus. Zināju – jo vairāk būs, jo ilgāk varēšu dzert.

Sāku satikties ar Jūliju, viņa bija pirmā mana sieviete. Apzinājos, ka esmu visforšākais vīrietis, ja esmu iedzēris. Nācu uz randiņiem ierāvis, vai arī lēnām pielējos viņas klātbūtnē. Jūlija sāka iebilst. Pasūtīju viņu. Ko, es meiteni nedabūšu?!

Tomēr ļoti pārdzīvoju. Labā žvingulī aizgāju aiz stacijas perona, tur ir tāds uzkalniņš, sasitu pusizdzerto pudeli pret betonu. Nokritu uz ceļiem un lūdzu – Dievs, palīdzi, negribu tā dzīvot!

Vakarā ierakstīju dienasgrāmatā: „Kāpēc vairs nevar būt kā agrāk? Es tā gribēju mācīties. Kas notiek ar manu dzīvi?” Sāku apzināties, ka man ir darīšana ar spēkiem. Ir spēks, kas mani radīja, bet ir vēl otrs, kas stiprāks par mani – alkohols.

Kādas trīs nedēļas patiešām nedzēru.

Kļūšu par turīgu cilvēku

Deviņpadsmit gadu vecumā plosts ilga jaudivas nedēļas. Pēc tammēnesi turējos. Vilku tik ilgi, cik spēju. Bet vienā brīdī dzīve kļuva neizturama, un – bija jābliež!

Pārsvarā dzēru viens. Kompānijā ierāvu tikai tādēļ, lai iesāktu. Jau procesa laikā sajutu – gribas turpināt. Skaitļoju, cik uzkrāts naudas, cik ilgam laikam pietiks. No rīta devos laukā ar piecīti azotē, ar to parasti pietika dienai. Točkā paņēmu litru, klīdu pa parkiem un tukšoju. Reizēm piezvanīju vienam vai otram draugam: ko dari, atnākšu papļāpāt. Drīz vien visi saprata, ka nāku dzert, nevis runāties.

Bija nepārtraukta vainas sajūta. Redzēju, kā vecāki cieš, mamma raud. Tēvs iedeva naudu autovadītāja tiesībām, to nodzēru. Reizēm zagu viņiem naudu. Vecāki sāka to slēpt.

Kādā paģirainā rītā jutos tik riebīgi, ka skrēju uz baznīcu. Man šķita: sākšu lūgties un kaut kas mainīsies. Vēlākajos gados paģirās bieži vien – ja vien spēju kustēties – gāju uz baznīcu. Ierados arī piedzēries. Bet tad jutos vēl sliktāk.

Tehnikumā sakrājās parādi, nebija nokārtota prakse. Neatlika nekas cits, kā izņemt dokumentus. Draugi ieteica iet uz vakarskolu. Tur varēja ierasties arī vieglā pālī. Plostojot no rīta centos mazāk iedzert, lai varētu aiziet uz skolu. Neticami, bet eksāmenus nokārtoju, bija pat labs atestāts.

Man bija sapnis – kontā miljons, katru dienu izņemu simts latus un dzeru, cik vēlos. Tātad jāmeklē profesija, kur labi pelna. Izvēlējos RTU Būvniecības fakultāti. Konkurence bija pamatīga – četrpadsmit uz vietu. Iekļuvu budžeta grupā. Joprojām nesaprotu, kā tas izdevās?! Divas nedēļas dzēru, bet pārtraukumā iestājos.

Tuvinieki priecājās. Arī es sasparojos – viss mainīsies! Studentu dzīvē neiesaistījos. Kursabiedri spriedelēja par zinātni un nākotnes iespējām, bet man šķita interesanti tādi džeki, kuri cērt dūri galdā – nav ko čakarēties, ejam uz krogu! Skaidrā nemācēju ne iepazīties, ne sarunāties. Biju noslēgts. Tagad zinu – tas ir raksturīgi alkoholiķiem.

Drīz vien sāku lekcijās garlaikoties. Planēju fantāzijās, sapņoju. Izrādījās, ka augstskolā daudz jāmācās, jārasē. Tas mani nevilināja. Novembrī pieņēmu lēmumu izņemt dokumentus. Gribu brīvu dzīvi, iešu strādāt!

Darbu gan nemeklēju. Domāju tā: kaut kas parādīsies, tad arī strādāšu. No rīta gāju uz bibliotēku vai sēdēju parkā un lasīju romānus. Vakarā čupojos ar draugiem. Dzīvoju tā, kā patika. Kādu laiku pat nedzēru. Apgalvoju, ka negribu. Čaļi smīkņāja – gan jau pienāks tavs laiks…

Reiz izlēmām ar draugu izsūkt pa aliņam – kā vecajos labajos laikos. Pēc piektā kausa turpat bārā paņēmām šņabja pudeli. Otrā rītā pamodos ar vienu domu: jāiet dzert.

Saņemu sevi rokās

Vasarā izlēmu mainīt dzīvi. Jākļūst labākam. Vairāk jāsporto. Jākļūst par īstu kristieti. Jāpalīdz līdzcilvēkiem. Esmu nedisciplinēts un haotisks, lūk, galvenais iemesls, kādēļ dažreiz dzeru.

Izlēmu stāties Aizsardzības akadēmijā. Armijnieki iedīdīs disciplīnu, neļaus laiskoties. Vecāki aizbrauca uz laukiem, atstāja četrdesmit latus pārtikai, lai varu mierīgi mācīties. Sāku nopietni gatavoties. Lasīju, trenējos, skrēju garus gabalus. Jutos labi, izskatījos veselīgs.

Kādā vakarā aizsapņojos – cik forši būtu ieslēgt mūziku un izdzert puslitriņu. Malkot tā skaisti, nesteidzīgi. Un no rīta turpināt mācīties. Tagad es tā varu! Man ir mērķis! Esmu stiprs, saņēmis sevi rokās.

Nopirku pudeli… Pēc divām nedēļām biju nodzēris visu naudu. Nācās braukt pie māsas diedelēt pārtiku. Uz iestājeksāmeniem, protams, neaizgāju.

Līdz šim man šķita, ka alkohola lietošana ir rakstura defekts. Spēju dzīvot normālu dzīvi, tikai reizēm noraujos. Tagad pavisam nopietni, līdz mielēm sapratu – kaut kas nav kārtībā. Neko nespēju izdarīt līdz galam. Kāpēc? Ko darīt?

Sakravāju mugursomu un devos uz Gaujas ieteku jūrā. Dzīvoju nedēļu teltī un analizēju dzīvi. Secināju – tā ir vide, kas ievelk dzeršanā. Vainīgi draugi, viss rajons. Jātinas prom!

Kā glābiņš pienāca pavēste no dienesta, tādu saņēmu ik pa laikam. Iešu armijā! Tur atradināšos no alkohola, būšu disciplinēts, mainīšos.

Diemžēl arī šis nodoms izrādījās tukša loze. Ja palaida brīvsolī, ik reizi pielējos kā lops. Regulāri pārkāpu noteikumus, aizsvilos par katru sīkumu. No pēdējā atvaļinājumā atgriezos tikai tādēļ, ka, beidzot dienestu, valsts izmaksā septiņdesmit latus. Dabūju naudu un dzēru.

Beidzot dzeršu normāli!

Vairs nemēģināju neko uzsākt, pasīvi plūdu pa straumi. Ik pa laikam kaut kur strādāju. Dzēru un gaidīju, ka notiks brīnums. Varbūt Dievs pieskarsies manai sirdij?

Visvairāk gribēju iemācīties normāli dzert. Kā visi – piektdien aiziet uz krogu, pirmdien rāmi doties uz darbu.

Tēvs atrada sludinājumu, ka dziedniece ārstē no alkoholisma. Braucām uz Skrundu. Viņa skaitīja buramvārdus, lai lāsts atkāpjas. Iedeva līdzi lielu burku ar svētītu ūdeni, jādzer pa glāzei nedēļā. Mazliet ticēju, ūdeni lietoju. Izturēju divus mēnešus. Atkal sāku dzert.

Vēlāk, tēva mudināts, izmēģināju adatu terapiju kopā ar hipnozi, arī dziedināšanu ar kodēšanu. Tas viss neko nemainīja, tikai palielināja bezspēcības sajūtu. Tagad saprotu, ka izmaiņu nebija, jo nezuda iemesls, kādēļ dzeru. Dzīvot taču nebiju iemācījies!

Tēva pierunāts iešuvu ampulu. Daudz biju par to lasījis – vieni slavēja, citi vīpsnāja. Ārsts piekodināja: ja iedzersi, vari nomirt. Negribēju doties nāvē tik jauns.

Atradu labu darbu celtniecībā. Visi priecājās, ka labi pelnu, bet man nebija, kur to tērēt. Izsecināju – ja nelietoju alkoholu, arī piķis nav vajadzīgs.

Pēc pieciem skaidrības mēnešiem kādā saulainā brīvdienā pamodos ar šausmīgu domu ­– negribu dzīvot! Jādabū laukā ampula! Aizskrēju uz poliklīniku. Izrādījās, ka vajadzīgais dakteris ieradīsies tikai pirmdien. Jutos izmisis. Trīcēja rokas, bija te karsts, te auksts. Viss, ja nevaru dzert, nav jēgas dzīvot! Nopirku brendiju, noliku blakus uz ķieģeļa mobilo telefonu, lai paspētu izsaukt ātros, kad paliks slikti. Iedzēru. Nekas nenotika.

Paģirās gan bija nenormāli karsti, kļuva zilgana seja, bet rokas un kājas sarkanas kā izvārītas. Tomēr ar katru reizi reakcija mazinājās.

Atkal pazaudēju darbu. Godīgi sakot, vairs nepārdzīvoju. Katrā vietā noturējos pāris mēnešus. Dzēru, atkopos, atkal metu. Pašam šķita, ka dzīvoju interesanti.

Biju pat aizbraucis uz Spāniju, vienreiz lasīju vīnogas, otrreiz sīpolus. Jutos saviļņots – sapņu zeme! Nopelnīju labi. Alkoholu nelietoju, tomēr kārojās. Sēdēju parciņā un fantazēju: ja man būtu tukšs dzīvoklis pilns ar alkoholu, un neviens netraucētu…

Man bija 25 gadi, es lieliski zināju savu algoritmu – divu nedēļu plosts, pusotrs mēnesis skaidrā. Uz paģirām lasīju dažādus rakstus par cilvēkiem, kuri lietoja un notika brīnums. Vajag tik ticēt un – čik! – dzīve momentā izmainās. Mani izglābs ticība! Lasīju Bībeli. Maz ko sapratu, bet šķita, ka acis atveras. Sāku intensīvi iet uz baznīcu, iepazinos ar draudzes jauniešiem. Lūdzos vairākas reizes dienā, klausījos kristīgo radio, studēju rakstus. Dzīvoju garīgu dzīvi.

Iestājos medicīnas koledžā, lai kļūtu par biomedicīnas laborantu. Visu ziemu biju viens no labākajiem kursā!

Nez kādēļ sāka neveikties. Sāku izturēties augstprātīgi pret kursa biedriem, kļuvu nervozs, lecos ar pasniedzējiem. Viņi pat nevar iedomāties, ko esmu izcietis, no kādas bedres izlīdis!

Tagad zinu, ka augstprātība ir viens no ceļiem, kas ved atpakaļ pie dzeršanas. Toreiz vispār nesapratu, kas ar mani notiek.

Reiz dievkalpojuma laikā jutu, ka gribas iedzert bezalkoholisko alu. Mazliet, tikai garšas dēļ. Apsēdos parkā. Bija tik labi, kā vecajos laikos. Pēc pāris dienām nopirku trīs pudeles. Pēc nedēļas iegādājos īsto aliņu. Pēc mēneša jau nesu no veikala pilnu somu. Varbūt vaina bija tajā, ka dzēru krutku?! Būs labāk, ja lietošu aliņu.

Pēc pāris nedēļām uzkāpu uz korķa. Nevarēju saprast, kāpēc ticība man nepalīdzēja. Biju taču darījis tik daudz!

Pametu koledžu. Turpinājās tā pati dzīve, vienīgi plosti kļuva arvien smagāki un dramatiskāki.

Un tomēr brīnums!

Ar Leldi iepazinos draudzē. Sarakstījāmies internetā, sākām satikties. Pēc kādas pastaigas gar jūru sapratu – esmu iemīlējies. Mums kopā bija labi. Strādāju kā traks – naktī apsardzē, dienā celtniecībā, lai tikai sagādātu viņai skaistu dzīvi. Tagad zinu, ka pārslodze provocē tieksmi uz alkoholu.

Decembrī sākās pirmās nesaprašanās. Bieži biju kašķīgā noskaņojumā, aizsāku strīdus. Kādu vakaru Bastejkalnā uzvilkos ne pa jokam. Biju labi iemācījies atgrūsties no cilvēkiem. Draudzene apgriezās un aizskrēja uz tramvaju. Es pa taisno uz Maksimu.

Biju minējis Leldei, ka man ir problēmas ar alkoholu, taču viņa nenojauta, cik tās smagas. Kad sākās plosts, viņa ļoti uztraucās, centās palīdzēt. Pēc tam atnāca un sāka nopietnu sarunu. Tajā Lelde pateica spēcīgu frāzi – tev jādara viss iespējamais un neiespējamais, jāpalīdz pašam sev. Biju daudz lasījis par alkoholismu, skatījies filmiņas internetā. Ar prātu sapratu, kādu postu nes dzeršana. Ik reizi paģirās taču turēju galvu zem aukstas šalts un solījos – nekad vairs, ne malka. Taču tas nelīdzēja.

Sapratu, ka jāmeklē palīdzība, pats galā netikšu.

Manī jundīja milzīga vēlme dzīvot skaidrā. Tas bija brīnums, ko sen gaidīju!

Iegūstu instrumentu

Lelde piedāvāja Minesotas programmas telefona numuru. Drebošu sirdi piezvanīju. Pats piezvanīju!

Uzskatu, ka šī programma ir manas skaidrības pamats. Mēs tur visi bijām savējie. Visi līdzīgi, bija viegli uzticēties. Uzzināju īstos iemeslus, kāpēc alkohols man kļuva tik nozīmīga viela, ka bez tās nespēju. Mācījos sevi saprast. Atgriezos mājās daudz stiprāks. Biju saņēmis instrumentus, kas ļauj dzīvot skaidrā.

* Sāku iepazīt savas sajūtas. Tās jāapzinās un jāsaprot,lai uzņemtos kontroli par savu emocionālo stāvokli.

Alkoholisms ir jūtu slimība. Agrāk mani allaž vadīja emocijas. Nevarēju izturēt, ja pamodos no rīta un bija skumji. Tātad – jādzer. Bet drīkst būt skumji, tas ir normāli. Nevis, ja māc bailes, nomierināties ar alkohola palīdzību. Prieku pastiprināt iedzerot. Grādīgais ir kā kruķis – it kā palīdz tikt uz priekšu, diemžēl visu laiku iznāk staigāt kā invalīdam.

* Rakstīju dienasgrāmatu. Fiksēju, kā šodien jūtos. Pierakstīju, kas palīdzējis kritiskā brīdī. Pirmajā gadā bieži jutos slikti un nezināju, ko darīt. Svarīgi izjūtas neturēt sevī, runāt un tās izpaust, lai nenonāktu līdz dzeršanas atsākšanai. Vakaros visu izrunāju ar mīļoto. Iededzām sveci, malkojām tēju un pļāpājām.

Palīdzēja domubiedri, kurus satiku atbalsta grupā, tādi paši alkoholiķi kā es. Bija uzticības persona, kuram jebkurā brīdī varēju zvanīt un teikt – man ir slikti, gribas dzert. Viņš izstāstīja, ko pats dara tādos brīžos. Pierakstīju. Kad atkal jutos nejēdzīgi, atlika tikai uzšķirt dienasgrāmatu.

* Palīdzēja saraksts ar pazīmēm, kas ļauj savlaicīgi apjaust kritiskā brīža tuvošanos. Daudzi šo špikeri pielīmē redzamā vietā – līdzās spogulim, pie ledusskapja, automašīnā pie priekšējā paneļa. Tas ir brīdinājuma un uzmanības tests.

Ja, piemēram, sāku aizvainoties par sīkumiem, viss kaitina, ilgstoši gremdējos fantāzijās, vēlos izolēties no visiem, sāku pārmērīgi ēst, iespējams, sekos plosts. Pazīmes parādās krietnu laiku pirms atsāk lietot. Tāda ir slimības specifika. Agrāk attapos tikai tad, kad neglābjami gribējās iedzert. Emocijas sakāpa tik ļoti, ka vairs nevarēju turēt. Alkohols darbojas kā korķis, kas visu to atrauj vaļā.

Ja pamanu sev raksturīgās pazīmes, par tām jārunā,it kā jānosauc vārdā. Tad viss pāriet, vairs neprovocē atsākt dzeršanu.

Kāpēc tā notiek?

Visu laiku mocīja bailes, ka tūlīt, tūlīt noraušos. Ja domās redzētu, ka eju uz veikalu vai parkā dzeru alkoholu, pārkāptu pieciem mūriem! Apzinājos, ka tādā mirklī mani nekas neatturētu. Tādēļ darīju visu, ko speciālisti ieteica.

Pēc Minesotas daudzus mēnešus gāju pie narkologa psihoterapeita uz konsultācijām. Gandrīz ik vakaru skrēju uz atbalsta grupu. Pusgadu apmeklēju psihodrāmas nodarbības, tā ir grupas psihoterapijas metode.

Ar mani notika daudz kas, ko neizpratu. Speciālisti palīdzēja ieraudzīt, ka notiekošais nav nekas šausmīgs, tikai normāla atveseļošanās procesa sastāvdaļa. Jūtos citādi tādēļ, ka uzņemos jaunus pienākumus un līdz šim nebijušu atbildību.

* Pirmajā gadā ik pēc trim mēnešiem organismā notiek bioķīmiskas izmaiņas, pamazām tiek izvadīta viela, kas bija pastāvīgā koncentrācijā. Atveseļošanās norit viļņveidā. Bija brīži, kad jutos ļoti nelāgi, garastāvoklis svaidījās, pārņēma galīga apātija, sāpēja visas maliņas. Taču zināju, kādēļ tā notiek, mācījos ar to tikt galā.

Ļoti zema ir noturība pret stresu. Katrs mazākais uztraukums var radīt vēlmi iedzert. Tādēļ nedrīkstu pārpūlēties. Lai izvairītos no tieksmes, nedrīkstu būt izsalcis vai izslāpis, pārguris vai neizgulējies.

* Uzzināju, ka nav ieteicams pārdzīvojumus turēt sevī. Izstāstot sliktās emocijas, tās it kā izdalu ar otru, kļūst vieglāk, brīvāk. Agrāk, ja bija slikti, gāju prom no cilvēkiem, tik ilgi cietu, kamēr vajadzēja šo kruķi, alkoholu. Tagad mācījosuzticēties.

* Sāku sportot, izkustēšanās lieliski uzlabo garastāvokli. Skrēju, gāju uz svaru zāli, braucu ar velosipēdu.

Ķermenis atveseļojas pietiekami ātri. Daudz grūtāk tikt galā ar psiholoģisko atkarību.

* Grūts, gandrīz astronomisks uzdevums bija iemācīties visu darīt skaidrā. Risināt problēmas. Sarunāties, īpaši ar svešākiem ļaudīm. Nemācēju komunicēt bez alkohola. Vajag taču pudeli pa vidu – es tev ieliešu, tu man, tad arī būs par ko parunāt…

Priecāšanos skaidrā apguvudivus gadus! Uzskatīju, ka jābūt tādam stabilam un ieturētam. Man šķita, ka izskatīšos muļķīgi, ja tāpat vien līksmošos.

Nepieciešams atveseļoties arī sociāli – nebēgt no sabiedrības, prast dzīvot vidē, kur atrodies. Tomēr ārkārtīgi priecājos, ka aizbraucu dzīvot citur, pārcēlos pie draudzenes. Palikt vecajā vidē bija grūti. Ieeju Maksimā iegādāties maizi, bet atmiņā uzreiz skats, kā pērku degvīnu… Apsēžos parkā apēst saldējumu, bet bomži sauc: Ei, davai pa sto gram…

Mani svarīgie soļi

Pieturējos pie divpadsmit soļu principiem, uz tiem balstās Minesotas programma un Anonīmo alkoholiķu sadraudzība.

Devītais solis ir atlīdzināšana visiem tiem, kuriem darīju ļaunu. Devos uz krogiem, kur biju nospēris alus kausus, uz veikalu, kur strādāju par apsargu un zagu alkoholu. Atvainojos un samaksāju. Viņi brīnījās – ko tu, vecais, tādi sīkumi…

Daudz grūtāk bija ierasties pie krusttēva, kuram nozagu simts latus, vai pie māsas, no kuras čiepu latus un pat bērna kristību zelta ķēdīti. Divas stundas lūdzu Augstāko spēku, lai spētu ielūkoties tuviniekiem acīs. Bija kauns un bailes.

Trīs gadus nespēju saņemties izstāstīt drauga tēvam, ka nozagu daudzas zeltlietas viņa mājās. Viņš varēja izsaukt policiju, bet tikai uzlika roku uz pleca un piedeva. Kļuva tik viegli. Vainas sajūta aizgāja, Dievs to paņēma. Kad atveries svešam cilvēkam par saviem riktīgajiem sūdiem, ko visu laiku stiepi sevī, ir īpaša sajūta.

Pāris reizes gadā braucu uz Ļermontova parku, lai neļautu sev aizmirst pēdējās dzeršanas sekas un sajūtas.

…Bija decembris, septiņi no rīta, krita slapjš sniegs. Tēvs aizslēdza ārdurvis, bet man tā gribējās dzert, ka izkāpu pa otrā stāva logu vienā jaciņā un biksēs. Sagrabināju santīmus un nopirku divus alus. Sēdēju sarāvies un galīgi izmircis, galva šaušalīgi sāpēja, mocīja drebuļi un bailes. Dzēru alu, cerot uz patīkamo atslābumu, bet tas neiestājās. Pa degunu sāka drausmīgi plūst asinis. Domāju – tūlīt noasiņošu, laikam esmu pilnīgā bedrē, mirstu nost, bet vēl dzeru…

Tagad pat domās nepieļauju iespēju, ka varētu iedzert kaut vai malciņu. Tas nozīmē, ka līdz rīcībai palicis tikai laika jautājums. Varbūt pēc tam gadu nodzīvoju skaidrā, bet kādu dienu nodomāju – šodien jubileja, es taču varu glāzi šampanieša… Pazīstu tādus, kuri norāvušies pat pēc sešpadsmit skaidrības gadiem.

Esmu alkoholiķis. Nekad nebūs tā, ka izdzeršu puspudeli brendija, bet atlikušo nolikšu bāriņā. Jebkura deva ir fatāla. Arī bezalkoholiskais alus. Tā garša rada smadzenēs impulsu par alkoholu, iekustina bioķīmisko mehānismu.

Esmu gatavs palīdzēt

Paģirās bieži devos uz Rīgas Tehniskās universitātes ēku, sēdēju gaitenī un lasīju. Fantazēju, ka iegūšu zinātņu doktora grādu, būšu pasniedzējs. Tās bija ilūzijas, jo nedarīju neko, lai sapni sasniegtu.

Tagad mācos augstskolā. Man ir stabilas attiecības un labi draugi. Esmu laimīgs, ja varu kādam palīdzēt ar pieredzi un zināšanām. Tā ir viena no manām skaidrās dzīves sastāvdaļām.

Nesen viens atrakstīja: gribu beigt dzert, tikai no alus neatteikšos, ļoti garšo. Atbildēju skarbi: turpini dzert, kamēr jutīsi, ka arī no alus rodas problēmas.

Nemācos virsū ar stāstiem par dzeršanas postu. Vien izmetu repliku: esi uzmanīgs ar alkoholu. Ja cilvēks apstājas, sāk taujāt – kāpēc tā saki, kā to vari zināt, esmu gatavs sākt stāstīt.

P.S.  Visgrūtākais bija iemācīties dzīvot. Desmit gadus neko citu nebiju darījis, kā tikai bēdzis no dzīves.